Par ko mēs esam gatavi runāt, par ko - klusēt. Saruna ar Ievu Moricu

Brīvības bulvāris

Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar fonda "Dots" direktori un demokrātijas festivāla "Lampa" organizatori Ievu Moricu par tēmām, kas uztrauc Latvijas sabiedrību: par ko mēs esam gatavi runāt, par ko - klusēt, par sociālo mediju burbuļiem un sarunu fragmentēšanos, par demokrātijas krīzi un jaunas demokrātijas meklējumiem. Demokrātijas krīze vai cīņa par demokrātiju ir kļuvusi par tādu kā publisko diskusiju tēmu visā pasaulē. Jūlija sākumā notiks arī sarunu festivāls "Lampa", kas ierakstās šajā demokrātijas festivālu tradīciju kontekstā, par ko varētu teikt, ka mēs to aizgūstam arī no Ziemeļvalstīm. Par to, kas mums ir būtisks un kas ir mazāk būtisks, kas ir tēmas, kas mūs uztrauc un ko mēs par tādām paši uzskatām, saruna ar Ievu Moricu. Prognozē, ka tuvāko 10 gadu laikā mēs dzīvosim samērā saspīlētā ģeopolitiskā situācijā. Un kaut kādā ziņā mēs varētu teikt arī, ka "Lampa" kopš pastāvēšanas sākuma, kas diskutē par to, kas notiek šobrīd, vai par to, kādi mēs esam šobrīd, nodarbojas arī ar nākotnes vīziju būvēšanu. Vai tu jau redzi, kas ir temati, kuri varbūt bija kādreiz aktuāli vai kuri vēl aizvien turpina tādi būt? Ieva Morica: Ja es skatos sajūtu, kāda bija mums festivāla "Lampa" veidotāju komandā pirmajā festivālā, kad aizsākām 2015. gadā, tagad šogad jau būs 10. festivāls. Ja mēs skatāmies vairāk uz to sajūtu par sabiedrības pulsu un aktualitāti, ko mēs jūtam gaisā, kad sākām veidot pirmo festivālu, tas bija uzreiz pēc Krievijas iebrukuma Austrumukrainā, pēc Krimas un pēc Donbasa okupācijas 2015. gadā, kad mēs rīkojām pirmo festivālu, 2014. gadā bija iebrukums. Mums patiesībā toreiz jau bija tāda sajūta, ka brīvība, neatkarība nav pašsaprotamas lietas, tepat kaimiņvalstī var tādi zaļie cilvēciņi ienākt nemarķētos formas tērpos, teritoriālo integritāti pat vienai valstij apdraudēt. Es domāju, toreiz mums iekšējā sajūta bija - par demokrātiju, par brīvību, par tādu neatkarīgo telpu tomēr jāpastāv un jācīnās. Es domāju, šī stīga ir vijusies cauri visus šos gadus, kas, protams, ir daudz aktuālāks kļuvis arī pēc Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Es teiktu, tāda demokrātijas esence, ko mēs piedzīvojam "Lampā", kas ir brīvība, neatkarība, demokrātija, mūsu eiropeiskā vērtību orientācija, nu, tā ir tāda pamatlīnija, kas visus šos gadus ir gājusi cauri. Un es domāju, tā arī turpināsies. Daudzi bija pārsteigti, ka pēdējos gados ir arī vēsturnieki, kas ir ieviesuši šo e-vēstures jēdzienu. Arī e-demokrātijas jēdziens ir diezgan konkrēts. Un, ja mēs šo demokrātijas jēdzienu attiecinām uz kaut kādu sociālo mediju diskusiju, kas pastāv diezgan acīm redzami gan anonīmā, gan neanonīmā veidā, ko redzējām pēc Eiroparlamenta vēlēšanām, kad daudzi bija vīlušies, ka viņu diskusiju rezultāti nav rezultējušies konkrētās vēlētāju izvēlēs, kas laikam uzrādīja problēmu tajā, ka diskusija sociālajos medijos ir kaut kas viens. Pastāv samērā segmentēti atšķirībā no vēlētāju konkrētām izvēlēm. Ieva Morica: Man liekas, kas ir kopējā noskaņa šīm tiešsaistes diskusijām, tā ir milzīga impulsivitāte. Kkaut ko ierauga, tad uzreiz uz to ātri noreaģē, atbild, pasaka, un tā ir tāda kopējā tendence. Bet varbūt, ja cilvēkiem ir laiks padomāt, tad varbūt arī domas mainās. Man liekas, patiesībā arī saruna var mainīt domas. Es nedomāju, ka digitālajā telpā tā ir tāda izteikta saruna. Tur ir drīzāk tā - iemet savu domu, cits iemet savu domu, cits iemet savu domu. Saruna man tomēr ir arī prāta process, kur vairāk cilvēku runā kopīgi. Atceros, ka 90. gadu sākumā sociologi, analizējot mūsu sabiedrību, lietoja un operēja ar šiem jēdzieniem, ka mēs bijām slēgta sabiedrība, kura kļūst atvērta sabiedrība, un tagad, pēc 30 gadiem, ir viedoklis, ka mēs atkal ejam šajā slēgtas sabiedrības virzienā. Vai tas tā ir? Kādi ir tavi novērojumi? Ieva Morica: Es neteiktu, ka mēs ejam slēgtas sabiedrības virzienā. Mēs varbūt ejam vairāk polarizētas sabiedrības virzienā, kur sarunas ļoti daudz notiek arī tai pašā digitālajā telpā, vairāk savu domubiedru grupās jeb savu domubiedru lokā, un tad pasaules uzskats veidojas no tā, ko es ikdienā redzu savā digitālajā vidē. Protams, es domāju, ja mēs skatāmies uz kopējiem tādiem drošības izaicinājumiem gan mūsu reģionā, gan arī Eiropā, šīs sabiedriskās drošības jautājums un indivīda brīvības - tie ir divi lieli jautājumi, kas saduras. Nulle Kopumā, es domāju, tādā privāto individuālo brīvību telpā, iespējams, ir kaut kāds sašaurinājums. Izdevuma "Politico" pagājušā gada nogales pētījumā par demokrātiju pasaulē kopumā un Rietumvalstīs - Francijā, ASV, Apvienotajā Karalistē vairākums vēlētāju uzskata, ka demokrātija ir sliktākā stāvoklī nekā pirms pieciem gadiem. Ieva Morica: Droši vien būtu nepieciešams otrais jautājums: ko cilvēki sagaida no demokrātijas? Kamdēļ viņi saka, ka demokrāti ir sliktākā stāvoklī? Es domāju, lielā mērā, iespējams Rietumvalstīs un vispār mūsu ģeogrāfiskajā telpā starp vārdiem demokrātija un labklājība tiek likta vienādības zīme. Es domāju, ja mēs skatāmies uz demokrātiju kā telpu brīvai domai, brīvai gribai, brīvai sarunai ar cilvēku, teiksim, tādai pašorganizācijai, tās lietas jau notiek. Protams, labklājībā ir izaicinājumi, un to jau mēs redzam. Ir daudzas krīzes, daudz satricinājumu. Teiksim, cilvēka subjektīvā sajūta, cerība par to, kāda būs viņu nākotne, cik labklājīga būs viņa nākotne, cik droša būs nākotne, tas ir mazliet cits stāsts. Man liekas, ka tur būtu jārunā par niansēm. "Politico" pētījumā tā nianse, ko gan tu jau arī minēji attiecībā uz šo labklājību, ir tas, ka visās valstīs, kas piedalījās šajā pētījumā, tai skaitā Horvātija, Itālija, Polija, apmēram puse vēlētāju norādīja, ka neapmierināti ar to, kā darbojas demokrātija, un vairākums piekrita apgalvojumam, ka šī sistēma strādā par labu bagātajiem un ietekmīgajiem. Tās pārmaiņas ir nepieciešamas tieši šīs izpratnes maiņā. Ieva Morica: To jau mēs redzam. Teiksim, arvien pieaug to cilvēku skaits, kas ir ārkārtīgi turīgi, ārkārtīgi bagāti, un tā ir pavisam neliela daļa no sabiedrības. Bet šī milzīgā turība un ļoti lielai sabiedrības daļai tas kaut kāds attīstības ātrvilciens ir aizskrējis gar viņu deguniem. Protams, šī neapmierinātība, es domāju, no lauksaimniekiem mēs dzirdam - protesti visā Eiropā. Tik daudzas sabiedrības grupas, kuras nav dabūjuši šo ekonomisko izrāvienu, labklājību tādā mērā, kā viņi ir cerējuši. Tajā pašā laikā viņi redz, ir atsevišķas nozares, ir atsevišķas sfēras, kur ir ārkārtīgi īsā laikā cilvēki guvuši milzīgu bagātību un ļoti liela resursu koncentrācija notikusi. Nu, ir saprotams cilvēku sašutums. Vai tu redzi arī no tām tēmām, kuras piedāvā sabiedrībai diskutēt, piemēram, jūsu festivāla formātā, ka tas nav tikai viens kaut kāds konkrēts burbulis, ka dažāda veida tematika ienāk. Ja vairāk nekā puse vēlētāju Eiropā tā uzskata, pieļauju, ka varētu samērā līdzīgus rezultātus iegūt arī Latvijā, ja mēs vien par to runātu. Ieva Morica: Ja mēs skatāmies uz sarunu festivāla "Lampa" programmu vispār pēdējos gados un arī šī gada programmu, tad ir, protams, kaut kādas tendences, kas izvirzās. Es domāju, varbūt tāds satraukums, kā mēs redzam no šīm aptaujām Francijā, tāds neatspoguļojās "Lampas" programmā, tas neatspoguļojās tajās tēmās, par ko cilvēki Latvijā gribētu runāt. Un kā top festivāla programma? Tā top konkursa kārtībā. Tas nozīmē, ka tiešām ir tāds milzīgs Latvijas sabiedrības darba rezultāts. Un savā ziņā programma ir kā tāds spogulis, atspoguļojums tam, kas cilvēkiem šobrīd Latvijā liekas karsts un svarīgs, par ko cilvēki grib runāt. Tādas top tēmas, kas izvirzās jau vairākus gadus, ir mentālā veselība, arī vide un klimats. Pēdējos gados, it īpaši šogad, diezgan liels īpatsvars ir arī pasākumiem, kas ir saistīts ar tehnoloģiju ietekmēm uz cilvēku dzīvesveidu, arī mākslīgā intelektā ietekmi un ko tas nozīmēs vispār mūsu sarunāšanās veidam, lēmumu pieņemšanai? Tad arī drošības tēmas, drošības jautājumi tradicionāli pēdējos gados "Lampā" ir bijuši ļoti svarīgi. Ir arī daudzas tēmas, kas ir, es teiktu, tādas varbūt mazliet sadzīviskas, bet kas cilvēkiem interesē, piemēram, veselības jautājumu vai attiecību jautājumi, vai ģimenes jautājumi, vai bērnu audzināšana ģimenē. Sabiedrības ir mazāk atvērtas. Un kādi tad ir mūsu demokrātijas apdraudējumi, no kuriem mums būtu jāuzmanās tieši Latvijā? Mēs redzam, kas notiek Francijā, bet mēs vai mēs saprotam, kas īsti notiek šeit? Ieva Morica: Protams, mēs nedrīkstam aizmirst par Krievijas ietekmi uz mūsu informatīvo telpu visdažādākajos veidos, par dažādām manipulatīvām metodēm, arī kaut kādu, teiksim, stāstu vai naratīvu, vai uzstādījumu, vai provokāciju ieviešanu mūsu informatīvajā telpā. Nu šeit ir jautājums par dezinformāciju, protams, par to, kā mēs varam uzticēties, pārbaudīt faktus, no kādiem avotiem šī informācija nāk. Tā ir viena daļa. Es domāju, kas vēl apdraud demokrātiju, tas ir cilvēku varbūt vienaldzība jeb nevēlēšanās uzņemties rūpes, atbildību sekot līdzi. Ja mēs skatāmies arī uz kaut kādu politiskās telpas komunikāciju, ja cilvēki neuzdod deputātiem jautājumus, ja cilvēkiem nerūp, tad faktiski arī lēmumu pieņēmēji savā ziņā peld. Viņiem iztrūkst šī saikne no cilvēkiem, no vēlētājiem, arī informācija kaut kādā veidā iztrūkst. Tā kā, es domāju, šī politiskā apātija jeb neticība savai valstij, jeb nevēlēšanās iesaistīties, manuprāt, pat apdraud vēl vairāk demokrātiju nekā kaut kādi ārējie spēki. Nu tad, protams, ir visādas tehnoloģiskās ietekmēs, arī sociālo tīklu algoritmi jeb, es nezinu, kaut kādi tur dziļviltojumi, kas var tagad ienākt publiskajā telpā. Paldies dievam, šīs vēlēšanas pagāja, mēs neko tādu neredzējām, bet, protams, arī tādas tendences nevar izslēgt.