Internets ļauj ikvienam būt vēsturniekam. Saruna ar vēsturnieku Džeisonu Steinhaueru

Brīvības bulvāris

Sociālie tīkli maina vēsturi, to padarot par propagandas, hibrīdkara sastāvdaļu, dažādu valstu specdienestu darba instrumentu, katru interneta lietotāju gandrīz padarot par vēsturnieku. Raidījumā Brīvības bulvāris saruna ar amerikāņu vēsturnieku un populārās grāmatas "Vēsture pārtraukta: kā sociālie tīkli un internets mainījuši izpratni par pagātni" autoru Džeisonu Steinhaueru (Jason Steinhauer). "Agrāk, lai tevi uzskatītu par vēsturnieku, bija jāiegūst bakalaura grāds, maģistra grāds, jātiek pie doktora grāda, jāveic kaut kāda pēcdoktorantūra un visbeidzot jākļūst par asistentu, asociēto profesoru un tad kādudien – par pilntiesīgu profesoru. Lai līdzgaitnieki, kolēģi un plašāka sabiedrība tevi uzskatītu par vēsturnieku, bija jāiet šāds lineārs ceļš. Internets to visu sagriezis kājām gaisā. Tīmeklī iespējams rakstīt blogus, ierakstus, likt īsus video un interneta lietotāji, žurnālisti un citi sabiedrības locekļi, viņus var uzskatīt par vēsturniekiem. Tāpēc kaut kādā mērā internets ir atņēmis informācijas kontroles funkciju, kas agrāk bija žurnālistikai, vēstures zinātnei un zinātnei vispār. Ne pilnībā, taču zināmā mērā," vērtē Džeisons Steinhaers, atbildot uz jautājumu, vai jebkurš, kurš raksta par vēsturi, ir vēsturnieks. "Un tam ir arī labās puses. Jo, piemēram, vēstures profesijā – vismaz ASV – šī lineārā informācijas kontroles sistēma bieži vien atturēja cilvēkus no šīs profesijas. Cilvēkus ar dažādu izcelsmi, cilvēkus no marginalizētām populācijas daļām. Tas, ka vēsture kļūst iekļaujošāka, demokrātiskāka un politiski plurālistiskāka nav nekas ļauns," turpina Džeisons Šteinhauers. "Taču grāmatā es pieminu vēl kādu aspektu: tas radījis vietu dezinformācijas kampaņām, propagandai, sazvērestības teorijām, citiem noziedzīgiem tēliem, kas izmanto tīmekli un sociālos tīklus kā iespēju izplatīt faktos nebalstītus vēsturiskos naratīvus, varbūt pat naratīvus bez pietiekoša loģiskā pamata. Un tas tiek pasniegts kā vēsture. Tāpēc grāmata runā par nepieciešamību palīdzēt cilvēkiem izprast un atšķirt labus vēsturiskos spriedumus no sliktiem. Un kā tīmekļa vidē atšķirt, vai kaut kāda e-vēstures informācija nāk no profesionāla vēsturnieka vai no dezinformatora, kurš uzdodas par vēsturnieku." Kā jums šķiet, vai mēs dzīvojam vēsturiskā laikmetā? Vai daži laikmeti ir vēsturiskāki par citiem? Džeisons Steinhauers: Es teiktu, ka visi laikmeti ir vēsturiski. Vēsturiski tādā nozīmē, ka par tiem iespējams rakstīt vēsturi. Un par mūsu laiku noteikti tiks rakstīts vēsturē. Protams, pieņemot, ka nākotnē vēl būs vēsturnieki. To nevar zināt. Tāpat jāpieņem, ka mēs turpināsim pastāvēt, – arī to nevar zināt. Taču, pieņemot, ka vēsturnieki būs, viņi rakstīs par šo laiku. Šis laikmets radīs daudz jautājumu. Tāpat tas ironiskā kārtā varētu būt laikmets, par kuru nepaliks daudz liecību. Varam vēl parunāt, kāpēc tā. Tomēr ikviens brīdis, ikviena ēra ir interesanta un unikāla savā veidā un izvirza jautājumus, uz kuriem nākotnes zinātniekiem būs jāsniedz atbildes.