ES un Krievijas attiecības. Itālijā jauna valdība. Katalonijas vēlēšanu rezultāti

Divas puslodes

ES un Krievijas attiecības. Itālijā jaunā valdība. Katalonijas vēlēšanu rezultāti. Aktualitātes ārpolitikā komentē Vidzemes augstskolas lektors Jānis Kapustāns, Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondents Briselē Artjoms Konohovs, Raimonds Pļaviņš, latvietis, kurš dzīvo Sicīlijā. Krievijas un Eiropas Savienības attiecību aukstā ziema „Vieglas smiltis Eiropas Savienības ārpolitikai” – tāds virsraksts rotā nesenu “Politico” publikāciju, kas veltīta Eiropas Savienības augstā pārstāvja ārpolitikas un drošības jautājumos Žozepa Borela vizītei Maskavā. Kā zināms, augstais pārstāvis saņēmis nopietnu kritiku par nespēju izrādīt pretestību Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova uzbrūkošajai retorikai un arī Krievijas puses rīcībai, tieši viņa vizītes laikā izraidot no valsts vairāku Eiropas valstu diplomātus. Pats Borels pēc vizītes atzinis, ka Krievija un Eiropas Savienība ārpolitiski attālinās un Maskava uzlūko demokrātiskās vērtības kā eksistenciālu draudu, tāpat augstais pārstāvis paudis principiālu atbalstu tālākām sankcijām pret Krievijas režīmu, kuru konkrētais raksturs gan esot dalībvalstu ziņā. Tomēr Borels neatzīst, ka viņa vizīte Maskavā būtu bijusi kļūda. Tikām aizvadītajā nedēļā uzmanību izpelnījušies Sergeja Lavrova izteikumi par to, ka Krievija gatava pārtraukt jebkādas ārpolitiskās attiecības ar Eiropas Savienību, ja pēdējā atļausies ar savām sankcijām nopietni skart Krievijas ekonomiskās intereses. To Krievijas ārlietu resora vadītājs pauda 12. februāra intervijā Kremļa propagandistam Sergejam Solovjovam, pie tam izmetot frāzi: „Gribi mieru – esi gatavs karam!”. Vēlāk šo izteikumu raksturu centies mīkstināt Krievijas prezidenta preses sekretārs Dmitrijs Peskovs, sakot, ka būtībā jau ārlietu ministrs esot teicies, ka Krievija gribot attiecību attīstību, taču esot gatava pretējam, ja Eiropas Savienība izvēlēšoties šādu ceļu. Savukārt trīs dienas vēlāk, preses konferencē pēc tikšanās ar Somijas ārlietu ministru Peku Hāvisto Lavrovs atkal piesauca šo tēmu, norādot, ka tas gan nenozīmējot attiecību saraušanu ar atsevišķām Eiropas valstīm. Tikām Briselē šie Krievijas ārlietu ministra izteikumi novērtēti kā provokatīvi un dīvaini. Eiropas Savienības Ārlietu dienesta oficiālais pārstāvis Peters Stano izteicies, ka šādi Krievija vēlreiz apliecinot, ka šobrīd nav gatava dialogam, kas esot acīmredzami no visām tās ārpolitiskajām darbībām. Jau piesauktajā “Politico” publikācijā, attīstot Eiropas Savienības ārpolitikas nāves metaforu, pauž, ka apbedīšana notikšot šopavasar Baltijas jūras ūdeņos. Ar to domāta gāzes vada Nord Stream – 2 plānotā pabeigšana, un iespējamās sankcijas pret šo projektu arī varētu būt tas, ko ministrs Lavrovs domājis ar Krievijas vitālo ekonomisko interešu skaršanu. Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksme, lai spriestu par sankcijām pret Krieviju, paredzēta 22. februārī. Vēlēšanas Katalonijā. Neatkarības atbalstītāji nostiprina pozīcijas 14. februārī tika ievēlēts jauns Katalonijas Autonomā apgabala parlaments. Šīs bija ārkārtas vēlēšanas, kuras līdzšinējais Katalonijas Autonomā apgabala valdības prezidents Kims Torra izsludināja pēc tam, kad ar Spānijas Augstākās tiesas lēmumu tika atstādināts no amata par vēlēšanu likumdošanas pārkāpumiem 2019. gada Spānijas parlamenta vēlēšanu laikā. Šajās vēlēšanās lielāko balsu skaitu ieguva Katalonijas Sociālistu partija ar bijušo Spānijas veselības ministru Salvadoru Ilju priekšgalā. Šī partija atbalsta Katalonijas palikšanu Spānijas sastāvā, un savu priekšvēlēšanu programmu balstīja neatkarības jautājuma sašķeltā reģiona atkalapvienošanā, ekonomikas aktivizēšanā un sociālās sfēras attīstībā. Tomēr sociālistiem ir nav drošu izredžu kļūt par reģiona valdošo partiju, jo šajās vēlēšanās savas pozīcijas vēl vairāk nostiprinājušas tās partijas, kuras iestājas par Katalonijas atdalīšanos no Spānijas. Tikpat deputātu, cik sociālistiem, reģiona parlamentā tagad būs arī līdz šim spēcīgajai Katalonijas Kreiso republikāņu partijai, un gandrīz tikpat labi rezultāti ir centriskajai neatkarības atbalstītāju partijai „Vienoti Katalonijai”, kuru pagājušogad nodibināja emigrācijā esošais bijušais Katalonijas valdības prezidents Karless Pudždemons. Tāpat savu salīdzinoši mazāko frakciju būtiski palielinājusi vēl viena neatkarību atbalstošā partija „Tautas vienotības kandidatūra”. Kopā Katalonijas reģionālajā parlamentā neatkarības atbalstītāju spēkiem būs 74 no 135 vietām. Tas gan nenozīmē jaunus radikālus soļus iespējamās neatkarības virzienā, kas novestu pie jaunas attiecību saasināšanās ar Spānijas centrālo varu. Katalonijas atdalīšanās jautājumu pēdējā gada laikā aizēnojusi koronavīrusa pandēmija un ar to saistītās ekonomiskās problēmas, un, kā liecina aptaujas, neatkarības atbalstītāju un pretinieku daudzums Katalonijā ir apmēram vienāds. Var piebilst, ka relatīvs panākums šīs vēlēšanas ir radikāli labēji populistiskajai partijai Vox, kas pirmoreiz iekļuvusi reģionālajā parlamentā, savukārt graujošu sakāvi šais vēlēšanās piedzīvojuši centriskie spēki – liberālkonservatīvā partija „Pilsoņi” un liberālā Katalonijas Eiropas demokrātiskā partija. Tehnokrātu valdība Itālijā Pēc 2018. gada vēlēšanām Itālija ieguva parlamentu ar lielu radikāļu un populistu īpatsvaru un pēc ilga procesa – arī valdību, kuru izveidoja kreisi populistiskā „Pieczvaigžņu kustība” un labēji populistiskā apvienība „Līga”. Šī valdība kā politisku, tā subjektīvu pretrunu rezultātā izjuka 2019. gada augustā, pēc kam septembrī „Pieczvaigžņu kustība” izveidoja kabinetu kopā ar divām kreisajām partijām: Demokrātisko partiju un partiju „Brīvi un vienlīdzīgi”, pie kam Demokrātiskā partija jau drīz pēc tam sašķēlās, bijušajam premjeram Mateo Renci izveidojot partiju Italia Viva, aptuveni tulkojamu kā „Itālija dzīva”. Valdības priekšgalā palika līdzšinējais premjers, „Pieczvaigžņu kustības” pārstāvis Džuzepe Konte. Jau pagājušā gada decembrī parādījās informācija, ka starp premjeru Konti un “Italia Viva” līderi Renci iezīmējušās nopietnas domstarpības. Janvāra vidū Renci paziņoja par savas partijas aiziešanu no valdības, motivējot to ar „Pieczvaigžņu kustības” tieksmi diktēt savu gribu koalīcijas partneriem. Uzticības balsojumā Itālijas parlamentā Kontes valdība gan ieguva vairākumu, taču ne absolūto vairākumu, un rezultātā 26. janvārī valdība demisionēja. Sarunas par jaunās valdības veidošanu parādīja, ka Džuzepem Kontem joprojām ir nopietns atbalsts abās Itālijas parlamenta palātās, taču pašā „Pieczvaigžņu kustībā” ir nopietna pretestība tālākajai sadarbībai ar Mateo Renci un viņa partiju. Pēc tam, kad 2. februārī kļuva skaidrs, ka izveidot jaunu valdību ar iepriekšējo koalīciju neizdosies, Itālijas prezidents Serdžio Matarella aicināja bijušo Eiropas Centrālās bankas prezidentu Mario Dragi veidot tehnokrātu valdību. Nākamajā dienā savu atbalstu Dragi valdībai izteica Džuzepe Konte, 10. februārī – labējās apvienības „Līga” vadītājs Salvīni un labēji centriskās “Forza Italia” līderis Silvio Berluskoni. Pēc tam, kad par atbalstu bija nobalsojusi arī Demokrātiskās partijas vadība un vairākums „Pieczvaigžņu kustības” biedru tiešsaistes balsojumā, prezidents Matarella apstiprināja Dragi kabinetu, un 13. februārī jaunā Itālijas valdība nodeva zvērestu. Vakar, 17. februārī, Itālijas Senāts nobalsoja par uzticību jaunajai valdībai ar 262 no 302 balsīm, kas ir otrais pārliecinošākais balsojums Itālijas Republikas vēsturē. Sagaidāms, ka pietiekami pārliecinošs būs arī šodienas balsojums parlamenta apakšpalātā. No Dragi kabineta 26 ministriem deviņi ir pie partijām nepiederīgi, savukārt pārējie pārstāv sešas partijas no visa politiskā spektra. Sagatavoja Eduards Liniņš.